Maisiņš ar produktiem pārplīsa tieši pagalma vidū. Ne skaļi, bez teatrāla krakšķa, gluži vienkārši viens rokturis ņēma un pārtrūka. Marinēto gurķu burciņa ar dobju blīkšķi aizripoja pa slapjo asfaltu tieši peļķē.
Jolanta apstājās, skatoties uz burciņu ar smagu, pazīstamu noguruma sajūtu. Sieviete negribēja to pacelt. Viņa gribēja sēdēt tieši tur, uz ietves malas, kas pavasarī tika nokrāsota zaļā krāsā. Viņai šķita, ka varētu tur sēdēt, līdz izdzistu gaismas visos deviņstāvu ēkas logos.
Un gurķi bija nopirkti izpārdošanā par pusotru eiro. Ne tik liela nauda, bet liekas naudas viņai makā nebija. Viņa nopūtās, satvēra maisiņa veselo rokturi un piespieda to pie krūtīm kā bērns. Viņa sniedzās pēc burciņas.
Peļķē atspīdēja pelēkas, lietus debesis. Šogad novembris bija īpaši nejauks, uzdzenot drebuļus. Veikals, kura dzeltenacainā vitrīna mirdzēja uz stūra, šodien bija patukšs. Tukšā telpa bija acīm bija vēl netīkamāka nekā bojātais asfalts.
Trīs mēnešus no vietas tur, uz apgāztas plastmasas dārzeņu kastes, sēdēja vecs vīrs. Viņš sēdēja, nestiepa roku, neskaitīja iegaumētas lūgšanas. Viņš vienkārši sēdēja, ietinies mētelī. Šķita, ka tas atceras pat padomju laikus – drapējums vietām bija nodilis līdz pat plankumiem, bet apkakle – stīva. Bet pogas, dīvainā kārtā, visas bija vietā un izskatījās droši piešūtas ar rupju diegu.
Margrietiņas
Katru reizi, kad Jolanta izgāja pa veikala stikla durvīm, večuks sāka rakņāties kabatā un sniedza viņai margrietiņu. Parastu lauku margrietiņu ar dzeltenu viducīti, gluži kā no pļavas. Kur viņš tās dabūja novembrī, kad visas puķes uz lauka jau sen nokodis sals, tā arī palika noslēpums.
Varbūt sirmgalvis zināja siltumtrasi, kur zeme nesasala. Vai varbūt viņš tās pirka atsevišķi ziedu stendā par sīknaudu, ko garāmgājēji viņam sameta.
– Ņem, meitiņ, – viņš teica aizsmakušā balsī. – Priekam. Jolanta tās paņēma un neveikli pastūma pretī kāpostu pīrādziņu vai kefīra paku. Dažreiz viņa iebēra večukam saujā sīknaudu, kas nospieda viņas kabatu.
Viņš pamāja un iebāza cienastu azotē, bet viņa aiznesa margrietiņu mājās un ielika to slīpētā glāzē ar nošķeltu malu – vienīgajā priekšmetā, kas bija palicis pāri no viņas vīramātes tējas servīzes. Zieds stāvēja ilgu laiku, apmēram trīs dienas, tad novīta, nometot baltas ziedlapiņas uz vaskadrānas.
Bet šodien dārzeņu kastes pie veikala vairs nebija. Un nebija arī vecā vīra.
Jolanta aizstiepa pārtikas preces līdz mājas ieejai. Domofons nepatīkami, uzmācīgi pīkstēja, it kā smietos par viņas nogurumu. Lifts, kā vienmēr, nedarbojās. Sieviete dzirdēja, kā kaut kur augšējos stāvos tas dūca, cenšoties aizvērt durvis. Viņai bija jāiet kājām uz ceturto stāvu. Kāpnēs oda pēc kaķiem un ceptas zivs. Šī smarža bija iesūkusies margās, pašā ēkas būtībā.
Dzīvoklis viņu sagaidīja ar pazīstamo vecā ledusskapja dūkoņu. Tas vienmēr drebēja, kad vien ieslēdzās kompresors. Priekšnams bija tumšs. Spuldze bija izdegusi iepriekšējā dienā, un nebija neviena, kas ieskrūvētu jaunu. Jolantas meita Nellija parasti nāca mājās vēlu. Uz mātes lūgumu viņa tikai pamāja:
– Mammu, ieslēdz lukturīti savā telefonā, tik vienkārši. Jolanta novilka savus novalkātos zābakus. Viņa uzmanīgi novietoja tos uz avīzes, lai netīrumi nenonāktu istabā. Viņas kājas dūca. Viņa iegāja virtuvē, neieslēdzot griestu gaismu. Viņa ieslēdza tikai tvaika nosūcēju – tajā dega blāva dzeltena lampiņa.
– Mammu, vai tā esi tu? – Meitas balss ieskanējās apslāpēti, kā no segas apakšas. – Es, kas gan cits? – Jolanta atbildēja, noliekot slapjo gurķu burku uz galda. – Vai tu esi ēdusi?
– Man negribējās. – Katlā ir rasoļņiks, tikai uzsildi to. – Mammu, nesāc. Tā ir vienmēr. Rūpes, kas pārvēršas purpināšanā. Jolanta zināja, ka viņai vajadzētu aiziet un pajautāt meitai, kāda viņai bijusi diena. Bet sievietei nebija spēka. Bija tikai smagums plecos un nebeidzamā ledusskapja dūkoņa. Viņa uzlika tējkannu. Tās svilpe jau sen bija salūzusi, tāpēc uzvārīšanas brīdis bija jāvaktē pēc skaņas.
Pazudis
Vecais vīrs nebija manāms pie veikala arī nākamajā dienā. Un aiznākamajā.
Kaste bija pazudusi, it kā sētnieks to būtu aiznesis kopā ar rudens lapām. Jolanta pieķēra sevi pie tā, ka pie veikala palēnina gaitu. Bez tās margrietiņas diena šķita nepabeigta. Kaut kāda līka, kā slikti aiztaisīts zābaks. – Jūs neesat redzējis veco vīru, kas šeit sēdēja? – viņa kādu dienu vaicāja veikala apsargam. Apsargs, kas garlaikoti stāvēja pie glabāšanas kamerām, nožāvājās, un atbildēja:
– Kas? Tas onkulis? Viņš droši vien ir aizgājis pie tēviem. Vai arī viņu savākuši likumsargi. Staigā te visādi. Jolanta izgāja no veikala. Vējš iepūta viņai sejā sauju krusas graudu.
Kā tā var pateikt – aizgājis pie tēviem. Tik vienkārši. Vīrietis bija sirsnīgs, dāvināja ziedus, un tagad – tukša vieta. Tikai eļļas traips uz ietves.
Mājās viņa ilgi mazgāja traukus. Berza šķīvjus ar sūkli, līdz fajansa čīkstēšana kļuva nepanesama. Nellija sēdēja virtuvē, skatoties savā telefonā.
Vai tu šodien biji uzvilkusi cepuri? Jolanta jautāja, neapgriežoties. – Biju. – Tev vajadzēja labāk melot. Tavas ausis ir sarkanas. Es gribu arī mazbērnus.
– Mammu, kādi mazbērni? Man ir divdesmit pieci, un es pat kaķi nevaru turēt šajā šaurajā telpā. – Šaurība, ne šaurība, bet jumts virs galvas tev ir. Tēvs, starp citu, šīs mēbeles dabūja caur pazīšanos.
Jolanta pamāja ar galvu virtuves skapīšu virzienā, kuru durvis jau sen bija salūzušas; tās neaizvērās cieši, atstājot spraugas. Nellija pēkšņi piecēlās. Krēsla kājas čīkstēja uz linoleja.
– Iešu gulēt.
Jolanta palika viena. Apsēdās pie galda un ar plaukstu izlīdzināja vaskadrānu. Zem pirkstiem viņa juta drupačas. Stūrī, tajā pašā glāzē, stāvēja pēdējā margrietiņa. Sausa, brūna, nokaltusi. Sievietei roka necēlās to izmest.
TAS notika sestdien.
Jolanta gatavojās doties uz tirgu pirkt kartupeļus. Tur pie privātajiem pārdevējiem varēja dabūt lētāku maisu, ja pakaulējās. Viņa uzvilka savu “izejamo” mēteli, kas pirms pieciem gadiem bija kļuvis par viņas ikdienas apģērbu, apsēja šalli ap kaklu un izgāja pa ārdurvīm.
Un sastinga.
Tieši pie nojumes, bloķējot atkritumu mašīnas izeju, stāvēja automašīna. Gara, melna, spīdīga. Limuzīns. Viņu pagalmā, kur pat taksometru vadītāji baidījās atstāt savu braucamo, šis spēkrats izskatījās neiederīgs. Kā kosmosa kuģis, kas ietriecies purvā.
Kaimiņienes, kas sēdēja uz soliņa, neskatoties uz aukstumu, apklusa un ziņkārē izstiepa kaklus. Vadītāja durvis atvērās. No automašīnas izkāpa vīrietis – garš, formālā uzvalkā un cepurē.
Viņš paskatījās apkārt pagalmam, sarāvās, ieraugot pārpildītos atkritumu konteinerus, un devās tieši pie Jolantas. Viņa instinktīvi cieši satvēra iepirkumu ratiņsomu. Viņas pirksti uz tās roktura kļuva auksti un deniņi pulsēja. Pirmā doma bija, ka meita sastrādājusi kaut kādas “ziepes”.
– Jolantas kundze?, – šoferis jautāja neizteiksmīgā balsī. – Es… Bet kas noticis? Mēs maksājam laikā, mums ir visi čeki… – Man lika jums nodot šo, – viņš pasniedza viņai paciņu. Parastu bieza papīra paciņu ar aukliņas rokturiem. Bez attēliem, tikai vaska zīmogs uz atloka.
– Kurš jums lika? – Jolanta atkāpās, gandrīz paklupdama pār ratiņiem. Es neko neesmu pasūtījusi. Tā ir kļūda. – Nē, tā nav kļūda. Tas ir no Jura kunga. Viņš teica, ka jūs sapratīsiet. – Kāda Jura kunga? Es nezinu nevienu…
– Margrietiņas, – šoferis klusi teica. Juris lūdza man atgādināt jums par margrietiņām. Jolanta apklusa. Vējš plivināja viņas šalles malu, bet viņa to pat nejuta. Vadītājs viegli pamāja ar galvu un iekāpa mašīnā. Melnais limuzīns, kura riepas klusi čīkstēja, aiztraucās no pagalma, līkumojot starp bedrēm.
Kaimiņienes uz soliņa sakustējās kā atkusušas mušas. Tūlīt sāksies. Tenkas lidos ātrāk nekā internets. Jolanta, piespiedusi paciņu pie krūtīm, pagriezās un gandrīz skriešus devās atpakaļ uz ieeju. Lifts, pārsteidzošā kārtā, ieradās nekavējoties. Mājās neviena nebija. Nellija bija devusies uz savu maiņu darbā.
Jolanta nolika paciņu uz virtuves galda. Tā tur izskatījās neiederīga. Blakus cukura traukam, kura rokturis bija nošķelts. Blakus notraipītajam dvielim, kas vairs nebija atmazgājams. Viņa atplēsa paciņu.
Iekšā bija mape. Bieza, darināta no dārgas ādas. Un aploksne. Parasta pasta sūtījumu aploksne, uz kuras rakstīts ar nestabilu, trīcošu roku: “Tai, kura nepagāja garām.” Jolanta apsēdās uz ķebļa. Viņas kājas bija kā vatē. Viņa atvēra aploksni un sāka lasīt vēstuli.
“Sveika, Jolantas kundze…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
